Gāju uz randiņu, cerot vienkārši iepazīties un pavadīt patīkamu vakaru. Taču kavaliera izteiktā piezīme par manu vecumu un rīcība ar rēķinu vakariņu noslēgumā mani tiešām pārsteidza.
Es iekārtojos pie maza galdiņa kafejnīcas stūrī un neapzināti pirkstos virpināju salveti. Man ir četrdesmit divi gadi, un šis bija mans pirmais randiņš pusotra gada laikā pēc šķiršanās. Sirds sitās straujāk nekā parasti – es pat nebiju domājusi, ka tik ļoti uztraukšos.
Ar Andri iepazinos internetā. Viņam bija piecdesmit viens gads, un fotogrāfijās viņš izskatījās pēc vīrieša, ar kuru varētu būt interesanti parunāties – mierīgs skatiens, nedaudz sirmuma un pieklājīga sarakste. Kad viņš piedāvāja satikties, es ilgi šaubījos, bet draudzene mani burtiski pierunāja: “Nu nevar taču visu laiku sēdēt viena, tev ir jāiziet cilvēkos!”
Tikšanās vietai izvēlējos neitrālu restorānu centrā. Andris ieradās ar nelielu nokavēšanos, atvainojās, un mēs sākām sarunu.
No patīkamas sarunas līdz dīvainām piezīmēm
Sākumā viss šķita patiešām jauki. Viņš stāstīja par savu darbu loģistikā, es – par savējo. Mēs apspriedām filmas, ceļojumus un ikdienas lietas. Taču pēc brīža es sajutu, ka sarunas tonis mainās. Viņa skatiens kļuva tāds kā vērtējošs, it kā viņš mēģinātu noteikt manu “tirgus vērtību”.
– Cik tev īsti ir gadu? – viņš pēkšņi pārtrauca manu stāstu par neseno komandējumu. – Četrdesmit divi, – es nedaudz apjuku. – Vai tad profilā neredzēji? – Redzēju jau, protams, – viņš pasmīnēja. – Tikai gribēju pārliecināties. Fotogrāfijas mēdz melot, bet tu izskaties tieši uz saviem gadiem.
Frāze skanēja dīvaini, bet es nolēmu nepievērst tam uzmanību. Iespējams, cilvēks vienkārši neveikli izteicās. Mums atnesa ēdienu – es pasūtīju salātus, bet viņš izvēlējās krietni sātīgākas vakariņas ar dzērienu. Saruna apsīka, un Andris arvien biežāk sāka ieskatīties telefonā.
Rēķins un “dzīves lekcija”
Kad viesmīlis atnesa rēķinu, Andris tam pat nepieskārās. Viņš atspiedās krēslā, paskatījās uz mani un pavisam mierīgi noteica: – Nu, kā darīsim? Tu maksāsi vai dalām uz pusēm?
Es uz brīdi paliku bez valodas. – Piedod… lūdzu? – Nu, rēķins, – viņš pamāja uz ādas mapīti. – Es, godīgi sakot, cerēju, ka tu mani uzsauksi. Man šobrīd ar naudām nav pārāk spoži.
Es jutu, kā vaigos iesitas karstums. Andris pats bija iniciators mūsu tikšanās reizei, pats izvēlējās ēdienus no dārgākā gala un tagad bez jebkādas mulsuma ēnas pārlika apmaksu uz maniem pleciem. Kad es ieminējos par elementāru pieklājību, viņš tikai nicīgi pasmīnēja.
– Mēs taču esam pieauguši cilvēki, – viņš novilka. – Tagad ir divdesmit pirmais gadsimts, vienlīdzība. Sievietes taču grib būt neatkarīgas, vai ne? Jeb vienlīdzība ir vajadzīga tikai tad, kad tas ir izdevīgi?
Bet tad sekoja pats nepatīkamākais. Kad es atteicos maksāt par viņa vakariņām, Andra seja palika sarkana un viņš izmeta frāzi, ko es laikam atcerēšos ilgi: “Zini, sievietei pēc četrdesmit būtu jābūt pateicīgai par jebkādu uzmanību. Tieši tāpēc jūs visas paliekat vienas!”
Pašcieņa kā svarīgākā mācība
Tajā brīdī es sapratu – viņš jau no paša sākuma nebija nācis uz randiņu. Viņš bija nācis meklēt kādu, kuras pašvērtējums ir tik zems, ka viņa būtu gatava maksāt par jebkuru “kavaliera” klātbūtni. Viņš mēģināja spēlēt uz manu vecumu, cerot, ka bailes no vientulības liks man piekrist šim absurdam.
Es pasaucu viesmīli un palūdzu sadalīt rēķinu. Samaksāju par saviem salātiem un kafiju, piecēlos un mierīgi pateicu: – Es neesmu parādā par tavu laiku, Andri. Un tev nevajadzētu iet uz restorānu, ja nevari atļauties samaksāt par savu izvēli.
Izejot ārā vēsajā vakara gaisā, es jutu milzīgu atvieglojumu. Jā, man ir četrdesmit divi gadi. Man ir savas grumbiņas un sava dzīves pieredze. Bet man ir arī sava dzīvoklis, mīļš darbs un bērni, ar kuriem lepojos. Un man pilnīgi noteikti nav vajadzīgs vīrietis, kurš uzskata, ka viņa klātbūtne ir “dāvana”, par kuru man būtu jāmaksā.
Šī tikšanās man iemācīja ko ļoti svarīgu – vientulība nav sods. Tā ir izvēle nepiekrist uz mazāku cieņu, nekā tu esi pelnījusi. Nekāds vecums nav iemesls, lai ļautu sevi izmantot vai pazemot.
